Gribu dzīvot kopā ar dēla ģimeni, kontrolēt un komandēt. Es viņu izaudzināju un izskoloju, vai man tiešām nav šādu tiesību?

Man ir 67 gadi, nesen vīrs devās mūžībā un tagad gribu dzīvot kopā ar dēlu un viņa ģimeni.

Kā noproti, dēla sieva izraisa manī aizkaitinājumu, bet tam ir savi iemesli.

Mana pensija ir pieticīga, saņemu daļu viņsaulē aizgājušā dzīvesbiedra pensijas, bet tā arī nav liela. Iepriekš man maksāja pilnu mūžībā aizgajušā laulātā pensiju, bet tagad tikai pusi, un ar to man acīmredzami nepietiek.

Mana vēlme ir dzīvot kopā ar dēlu, lai viņa sieva par mani rūpējas un gatavo ēst. Es gribu viņu ģimenē būt galvenā.

Mans vīrs bija mierīgs, pakļāvīgs cilvēks, kurš paklausīja maniem rīkojumiem. Pirka pārtiku, gatavoja, maksāja komunālos rēķinus.

Pārpalikušo dārza ražu es pārdevu tirgū – tomātus, gurķus, garšaugus, cukini, sēnes, marinētus gurķus. Vīrs mani aizveda uz tirgu, aizgāja uz dārzu vai salasīja sēnes, un vakarā atbrauca pakaļ.

Viņš arī strādāja par apsargu pēc grafika ik pēc trim dienām.

Mums bija pietiekami daudz finanšu, bet tagad man vienai ir grūti, ar pensiju nepietiek, tirgoties vairs nevēlos.

Bet man galvenais ir vēlme dzīvot kopā ar dēlu, vadīt viņa mājsaimniecību, pārvaldīt ģimenes budžetu, kā tas bija agrāk.

Uzskatu, ka dēla sievai jāgatavo ēst visiem. Esmu to pelnījusi, es izaudzināju savu dēlu, esmu viņa māte, man uz to ir tiesības.

Mans dēls ir labs cilvēks, viņš man nopirka dzīvokli tuvu savam mājoklim. Es dzīvoju viņam kaimiņos, piecu minūšu gājiena attālumā. Bet man šāda lietu kārtība nepatīk. Man nepatīk gatavot ēst un es nevēlos dzīvot viena…

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk